Mākslas virzieni. Kas ir ģeometriskais abstrakcionisms?

Perfekta kompozīcijas skaidrība, elementāras ģeometriskas formas, drosmīgas krāsu attiecības – tās ir stabilas vērtības, kas raksturo ģeometrisko abstrakciju. Arhitekta un mākslinieka Aleksandra Sahova (1951 – 2021) piemiņas izstāde galerijā BIArt mani rosināja īsi apskatīt kā mākslā veidojies ģeometriskās abstrakcijas virziens.

Latvijā nav bijis un nav daudz mākslinieku, kuri darbotos šajā virzienā. Atsevišķi darbi bijuši Ojāram Ābolam, Aleksandram Dembo, Jurim Dimiteram, Georgam Smelteram, Valentīnam Daņiļenko. Stabila interese par ģeometriskiem un optiskiem efektiem ir gleznotājam Vladimiram Pavlovam. Zināmā mērā to nosaka pieprasījums. Latvijā, sakarā ar secīgas mākslas attīstības pārrāvumiem padomju laikā,  sabiedrībā vēl aizvien valda zināmi aizspriedumi par abstrakto mākslu. To pastiprina neziņa vai darbs ir patiešām vērtīgs vai arī tas ir “ēzeļastes smērējums”.

 

Vēsturiskais atskats

Mākslas virziens, kurā izmantoja vienkāršas ģeometriskas formas, kas apvienotas kompozīcijās un ievietotas plaknē, radās jau 20. gs. sākumā. Tas izveidojās kā loģisks turpinājums kubistu telpas un formas pārveidei. Pablo Pikaso un Žoržs Braks atteicās no telpas perspektīves – tradicionālā, pēcrenesanses vizuālās pasaules attēlošanas paņēmiena. Nākamā kubisma fāze, sintētiskais kubisms, ieviesa dažādu formu un detaļu apvienojumu plaknē.

Ģeometriskās abstrakcijas pārstāvji, turpinot eksperimentus ar formu un materiālu savstarpējām attiecībām, pilnībā atteicās no vizuālās realitātes attēlošanas un koncentrējās uz mākslu divdimensiju plaknē.

Vienlaikus, ģeometriskajām kompozīcijām tika piešķirts filosofiskais pamatojums. Pīts Mondriāni (1872–1944), kopā ar citiem De Stijl grupas dalībniekiem vertikāli-horizontālu taisnu līniju un tīru spektrālo krāsu kārtojumos sniedza izpratni par “absolūto realitāti”, uzsverot, ka tīras ģeometriskas formas ir visas eksistences pamatā.

Līdzīgas idejas iemiesoja Kazimira Malēviča (1879–1935) darbi ar vienkāršām ģeometriskām, plaknē gleznotām formām, kas meklēja iespēju attēlot “absolūto”, augstāko garīgo realitāti. Ģeometriskās abstrakcijas ideju turpināja Bauhaus, kuru 1919. gadā Veimārā nodibināja arhitekts,  eksperimentālās modernās arhitektūras atbalstītājs Valters Gropiuss.

Sākoties Otrajam pasaules karam un uz ASV pārceļoties vairākiem Bauhaus un konstruktīvisma māksliniekiem, ģeometriskās abstrakcija turpināja savu uzvaras gājienu Ņujorkā, galvenokārt, Amerikas abstrakto mākslinieku ( 1937) grupas ietvaros.

Ar Bauhaus pasniedzēju Josefu Albēru ( Josef Albers,1888 – 1976) uz ASV aizceļoja krāsu teorija. Strādādams par Ziemeļkarolīnas Black Mountain College  mākslas nodaļas vadītāju, viņš papildināja Volfganga Gētes, Artura Šopenhauera un Rīgā dzimušā ķīmiķa, Nobela prēmijas laureāta Vilhelma Ostvalda ( 1853 – 1932) izstrādātās krāsu sistēmas un izdeva grāmatā  “Interaction of Color” ( 1963), kas ātri kļuva par bibliogrāfisku retumu. Albēra krāsu mācību izmantoja Ņujorkas abstraktie ekspresionisti.

Pīta Mondriāni darbība ASV atstāja milzīgu iespaidu uz 20. gadsimta abstrakto mākslu, ietekmējot ne tikai glezniecības attīstību, bet arī  dizainu, arhitektūru un modi.

Ģeometriskais abstrakcionisms ietekmēja arī nākamās mākslinieku paaudzes, it īpaši, 20. gadsimta 60. gadu minimālistus, kuru izteiksmes valodā tika izmantotas tīras ģeometriskās formas. Tādi mākslinieki kā Donalds Džads, Dens Flavins un Doroteja Rokbērna pētīja ģeometriskā abstrakcionisma tradīciju un pārveidoja to atbilstoši savam mākslinieciskajam rokrakstam.

Gadu gaitā mainījušies izteiksmes līdzekļi, paņēmieni, materiāli, bet filosofisko ideju par augstākās garīgās realitātes atveidošanu, mākslinieki saglabā joprojām.

Mākslas zinātniece, mag.art Inga Bunkše

 

Attēli: Aleksandrs Sahovs “Kompozīcija”. Papīrs, digitālā druka, 30 x 30 cm. Autora paraksts.